veca kapteina piedzivojumi Jurmala jeb deputata Smita bedigais gals - Kaspars Dimiters

Jūra tik zila kā fingāls zem acs

Saule kā mērkaķa dibens riet

Kapteiņa sirds kā pēdējais lats

Jahtai jūt līdzi uz grunti kas iet

Kaija kā nepieskaitāma kviec:

Pavej, pavej, tur cilvēki slīkst

Iedzeru uzkliedzu: taisies ka tiec

Reibumu traucēt vien reibums drīkst

Kaija tā pati brēc nu jau zvērs:

Reizē ar jahtu slīkst deputāts

Iedzeru skatos — nu nav vēl tas mērs

Lai liktos ka jāglābj ir slīcējs kāds

Nu jau tik bura no jahtas man māj

Un meiteņu roķeles četrupadsmit

Vienīgais vīrs kas debesis rāj

Tup masta galā un krūtīs sev sit

Brēc viņš kā kaija: es valstij šai dārgs

Neglābjiet vecenes — mani glābt laiks

Iedzeru nospļaujos: lai šim tiek zārks

Mīļāks par visu man sievišķu vaigs

Izglābis roķeles četrpadsmit drīz

Vai pirkstiņus precīzi septiņdesmit

Jūtu no tāluma remdenu brīz' -

Virs ūdens elš pēdīgreiz deputāts Šmits

Četrpadsmit rokas glauž pakausi man

Septiņdesmit pirkstiņi kutināt lien

Ai zaļās pudeles burbuļošan'

Ai maigās tirpas pa kauliem kas skrien

Zvaigznes pār jūru kā sērkoki kvēl

Pudele tukša un meitenes ļimst

Visiem tomēr ir valstsvīra žēl

Bet kaija kliedz līdzās: jauns vietā jau dzimst

Kālab tu noslīki, deputāt Šmit

Kālab ar septiņām bija tev flirts

Septiņas mutītes saka: oh shit

Kurai no mums pieder glābēja sirds

Slepeni bēgu no meitenēm es

Glābējs jau biju bet jums lai tiek cits

Zvaigžņu pilns vilnis krastā nes

Slīkoni vārdā deputāts Šmits

Ai jūra, viltīgā jūra

Ai sūrā dzīves īstenība