Prāta Rēbuss - GACHO

Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs

Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs

Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs

Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs

Es spolēju kādreiz vietas bez ambīcijām

Dzīve bija kā stienis bez svariem, ko es cilāju

Nolaist līdz kaklam, tāpat kā uzgrūzt atkal

Ja nesit ārā sviedrus, paliek borings, var atsalt

Tāpēc gribas sevi bakstīt, grūstīt, izaicināt

Reti kurām lietām svarīgs ir dizains

Pirmkārt, izbaudīt, izgaršot, sasniegt pirms kājas atstiept

Iegūt atbildes pirms vēl jautājumi sāk rasties

Ambīcijas sarūk redzot 15-gadīgu skuķi

Uzmālētu uz 25 un tu uzraujies kā muļķis

Ar baltiem deguniem pie tualetēm te rindā stāv

Tev rītā eksāmens, bet tu spēlējies ar nāvi

Ambīcijas sarūk izbraucot uz mūsu ielām

Bedrainie ceļi, it kā kurmji dzinušies pēc sliekām

Te visam izskaidrojums savs

Mistika, ū, ka izskaidrojuma nav

Manas ambīcijas gandrīz izbeigušās bij'

Pirms 600 miljoni Dienvidu tilta vantīs bira

Bet tāpat pār lūkām braucot pāri dauzās

Viadukts kā ārzemēs, bet iebraucam mēs auzās

Ah, galvu saķēruši mēs — zviedri izpērk mūsu mežus

A mēs pērkam viņu drēbes

Te vienam nokrita parūka, un kuģis pārtapa par laiviņu

Manas ambīcijas saruka, kad mēs ievēlējām Kaimiņu

(Vairs, vairs, vairs, vairs)

Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs

Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs

Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs

Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs

Manas ambīcijas sarūk dzirdot mazu bērnu kliedzam:

«Daudz naudas, daudz naudas!»

Tiešām?

Vai es esmu atpalicis, vai mēs esam briesmās

Es viņa gados spēru dārzeņus blakus miestā

Primāt, baidies, gatavojies nomest svaru

Te kā suņus kūda, mediji biedē mūs ar karu

Tai pat laikā paši barojas no krievu siles darbam

Bīsties no balti, zili, sarkana

Ambīcijas sarūk, redzot sadevušos krāniņos

Pa Brīvības ielu soļo Valdiņš, samīlējies Mārtiņos

Lai varavīksnīte mūs vieno, visiem pāri liecas

Kam mums bērnus, kam mums visa liekā

Mūsu pīļu dīķi katrs otrais tēlo zvaigzni

Šovs bez apstājas, dzeltenie tik pelna maizi

Kamēr īstās zvaigznes ceļ laukā Grammy un Oscars

Mūsu superstāri piekrīt izģērbties par sotak'

Manas ambīcijas gandrīz izbeigušās bij'

Pirms es pamanīju dejojam pie country stila

Kovboju cepurēs savu tautu Baltijas jūras krastā

Liekot soli pie solīša, līdz beidzas jūdze sestā

(Vairs, vairs, vairs, vairs)

Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs

Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs

Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs

Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs

Tikai vēl, tikai vēl, tikai vēlreiz noticu sev

Tikai vēl, tikai vēl, tikai vēlreiz noticu sev

Tikai vēl, tikai vēl, tikai vēlreiz noticu sev

Tikai vēl, tikai vēl, tikai vēlreiz noticu sev

(Vairs, vairs, vairs, vairs)

Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs

Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs

Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs

Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs